Mirušo kurzemnieku stāsti

Bijušie laiki ir kā augsne, no kuras izaug šodiena, un aizgājušās paaudzes kā mūsu saknes ļauj smelt spēku no tās. Gata Līduma “Mirušo kurzemnieku stāsti” rāda daļu mūsu vēstures, kas atdzīvojas nevis vietās un gadskaitļos, bet gan cilvēku likteņos. Lai arī stāstītāji ir jau miruši, viņu stāsti ir dzīvi, jo stāsti dzīvo ilgāk nekā cilvēki. Tajos var pasmelties kurzemniecisku spītu un pašapziņu, cilvēcisku sadarbību, apņēmību un, jā, krietnu tiesu veiksmes, kas ļauj izdzīvot un dzīvot arī visgrūtākajos laikos, kad dzīve sit no negaidītas puses.

“Mirušo kurzemnieku stāstos” caur patiesības fragmentiem skan simfonija aizgājušajiem – tiem, kuru skarbās pieredzes dēļ mums šeit un tagad ir iespēja novērtēt dzīvi brīvā sabiedrībā un valstī.

Stāsti krājumā detalizēti un padziļināti pievēršas atsevišķu cilvēku un ģimeņu pieredzei, savienojoties kopā kā ķēdes posmi un kā caur redzamo, tā neredzamo – ticības? – pasauli aicinot lasītāju pārvērtēt arī pašam savu personisko vēsturi.

Šajā tāpat kā iepriekš izdotajās grāmatās Gatis Līdums spēj apvienot sev raksturīgo psihoterapeita dzelmaino un analītisko skatienu ar valodas rotaļīgo inteliģenci.

Ilze Jansone, rakstniece un teoloģe

Psihoterapeita, teologa, kurzemnieka un lecīgā intelektuāļa Gata Līduma “Mirušo kurzemnieku stāsti” ir kā no dzīves jūras izskaloti oļi. Krājumā to ir vienpadsmit. Lakoniski līdz neiespējamībai, bet gana materiāli, lai ar tiem izšķaidītu trauslas intelektuālas konstrukcijas. Par to, ka cilvēcība kara laikā ir nāvīgi bīstama; vai var būt vainīgs, ja dari ļaunu, lai darītu labu; kā pretošanās okupācijas režīmam var būt neredzama un jautra vienlaikus. Tomēr pateikt, ka stāstos attēlotais laiks savu plūdumu uzņem no 1940. gada līdz mūsdienām, ir tikai bezkaislīga fakta konstatēšana. Patiesībā šis stāstu krājums ir kā escape room, kura atslēga meklējama grāmatas sākumā rodamajā Eduarda Virzas citātā par Dievu, kas kā sams upju dzelmēs peld un dzīvo rases asinīs un pārtiek no tām, un aiziet uz citurieni, kad tās izsīkušas.

Oskars Vizbulis, rakstnieks

Īstie stāsti nekad nav skaļi – tie vienkārši dzīvo cilvēkos un paliek vēl ilgi pēc viņiem. “Mirušo kurzemnieku stāsti” it kā atgādina, ka dzīvē un cilvēku pieredzē vissvarīgākais ne vienmēr nonāk grāmatās. Daži stāsti tiek izstāstīti vienu vienīgo reizi un tikai tiem, kas prot klausīties un sadzirdēt arī nepateikto.

Ceru, ka arī manu kurzemnieces stāstu kāds reiz uzklausīs un pierakstīs.

Inga Grencberga, rakstniece un #LaiksLasīt vēstnese