Svina garša

Nepilni trīs gadi (1939—1941) Torņakalna mālderzeļļa Matīsa Birkena dzīvi apmet kājām gaisā. Puisi, kurš lielā mērā mīt grāmatu pasaulē, priecīgs remontē dzīvokļus, meklē īsto meiču, kuru mīlēt uz mūžu, apkārtējo notikumu centrifūga ierauj pašā virpuļa serdē, liekot uz sevi paskatīties pilnīgi citām acīm:
“Man liekas jocīgi, ka pēkšņi tādas morāli nenoturīgas būtnes kā es un Rūdis esam kļuvuši tik pašaizliedzīgi, ka vai cildens mitrums acīs metas. Par Koļu es daudz nebrīnos, bet mēs ar Rūdi? Neticami! Bet varbūt nemaz tik nesavtīgi neesam? Es rakstura vājuma dēļ nespēju atteikt draugam. Rūdim azartiski gājieni tīk jau kopš bērna kājas. Pats reiz izteicās: kad dari to, kas ir aizliegts, tevi pārņem eiforija un patīkami kņudinoša trauksme, it kā veiktu pārgalvīgu triku. Ja izdosies — gods un slava, ja ne — ar seju dubļos vai beigts un pagalam.”
Par to arī Māra Bērziņa romāns “Svina garša” — par varoņiem nepiedzimst. Bet gadās, ka par tādiem kļūst visikdienišķākie ļaudis.